KONTAKTI:

SIA "AstroStars"

 

Privātprakse: Rīgā, "Hotel de Rome", Kaļķu ielā 28, 4. stāvs.

 

Tālr.: + 371 28812226.


E-pasts: guna.karklina@astrologuasociacija.lv

 
Skype: guna.karklina

 

Varat man rakstīt arī: Draugiem.lv vai Facebook

 

(Konsultācijas notiek pēc iepriekšēja pieraksta.)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Citējot vai izmantojot kaut ko no šiem tekstiem publikācijās, lūdzu, saskaņojiet ar mani rakstiski.
Paldies par sapratni!

LEĢENDA. Sergeja Vronska fenomens un mantojums („Patiesā Dzīve” un kasjauns.lv)

pdz_logo


Autore: Guna Kārkliņa


Sergejs Vronskis astroloģijā bija pirmā lieluma zvaigzne. Apgalvot, ka vislielākā, varbūt nebūtu īsti godīgi. Un tomēr – viņš veidojis astroloģiskās kartes Trešā reiha spicei: Ādolfam Hitleram, Hermanam Vilhelmam Gēringam, Heinriham Himleram, Evai Braunai, Marlēnai Dītrihai, Grētai Garbo, Jurijam Gagarinam, Leonīdam Brežņevam, Mihailam Gorbačovam. Runā, ka arī mūslaiku Latvijas politiķiem. Taču individuālas astroloģiskās prognozes, pat tik vēsturiski svarīgām personām, ir tikai niecīga daļa no viņa atstātā mantojuma.


“Kad man bija desmit gadu, vairākas zīlnieces pareģoja, ka man būs jāpiedalās karos, ka būšu ievainots, sakropļots, ka sešas reizes kritīšu kopā ar lidmašīnu, bet palikšu dzīvs, ka pēdējo reizi apprecēšos 75 gadu vecumā, ka visu dzīvi būšu saistīts ar augstu stāvošām personām un ka pēdējos savas dzīves gadus es veltīšu savai tautai un palikšu labā piemiņā ar savām grāmatām un lekcijām,” kādā intervijā izteicās Sergejs Vronskis. Zīlniecēm izrādījās taisnība. Taču Vronska mantojums ir ne vien viņa paveiktais, bet arī viņa leģendārā dzīve – fenomens, kas intriģējis un joprojām intriģē ar savu noslēpumainību. Visi svarīgākie fakti tajā ir nepierādīti un nepierādāmi, kā arī dažādi interpretēti. Bet visbiežāk uzdotais jautājums ir: vai viņa dzīves gājums bija izdomāta leģenda vai arī īstenība?

Latvija: sākums un gals

Baltijas Astroloģijas skolas direktors, Hamburgas astroloģijas skolas doktors Valērijs Babajevs atceras, ka jau pirms daudziem gadiem Sergejam Vronskim bija savs redzējums par šodienu – par to, kas ar mums notiek, kurp virzāmies. “Viņš norādīja, kas mūs sagaida – ne tikai Latvijas mērogā, bet arī plašāk. Un viņa prognozes piepildās. Grieķiski Kosmoss nozīmē – kārtība, bet krīze nozīmē – sods. Par ko? Par Kosmiskās lietu kārtības izjaukšanu... Izeja no krīzes ir Kosmosa ziņā – kamēr būs dzīva vecā domāšana, jaunie neko nevarēs izdarīt; ja nenotiks pārmaiņas, valdīs posts. Viņš runāja arī par to. Un skatieties: visa civilizācija ir kritiskā situācijā, problēmas nav tikai Latvijai vai Amerikai. Kas var šādus monstrus pagriezt? Acīmredzot ir augstāka vara. Mūsu izeja ir Saules spēkā,” teic pieredzējušais astrologs, kurš kopā ar Vronski stiprināja astroloģijas pamatus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Sergeja Vronska pirmais un pēdējais dzīves posms pagāja Rīgā. Šeit 1915. gada 25. martā, kad Saule atradās Auna zīmē, cara armijas ģenerāļa grāfa Alekseja Vronska ģimenē piedzima dēls Sergejs. Vecāki laimīgi – mantinieks. Tomēr pēc neilga laika, nav īsti zināms, kāpēc, ģimene no Rīgas pārceļas uz Sanktpēterburgu, tieši 1917. gada revolūcijas peklē. Turpmākā Vronska dzīve kļūst leģenda – teju vai neticami fantastisks dzīves gājums, par kuru neviens nav drošs, kur patiesība, kur skaista pasaka. Tikai pēdējie seši Vronska dzīves gadi tiek nodzīvoti atkal Latvijā, acu priekšā, kas gan nenozīmē, ka viņa leģendārā personība izklājas kā uz delnas.

Droši vien zināmi daži fiksējami fakti: Vronskis atgriežas dzimtenē 1992. gadā 77 gadu vecumā. Latvijā tas ir lielo pārmaiņu laiks – arī astroloģijā, kas aizrauj aizvien vairāk cilvēku. Vronskis palīdz popularizēt astroloģiju, dibināt skolu, kur māca jauno paaudzi. Tā kā viņa slava ir gājusi pa priekšu, Latvijā Vrosnkis ir spoža zvaigzne (kas ir tik tuvu zvaigznēm).


Atgriešanās. Skola

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Sergejs Vronskis Maskavā dibināja Kosmobioloģijas skolu un strādāja par kosmobioloģijas laboratorijas vadītāju, bet 1992. gadā nolēma atgriezties dzimtajā Latvijā. Valērijs Babajevs atceras: “Sergejs Aleksejevičs gribēja atgriezties šeit, savā jaunības dienu zemē. Viņam izdevās apmainīt savu dzīvokli Maskavā pret dzīvokli Rīgā, Zolitūdē. Tajā laikā es jau nodarbojos ar astroloģiju un mācījos pie Nikolaja Kalerta, kurš bija viens no vecākajiem un cienījamākajiem Latvijas astrologiem. Viņš strādāja pēc vācu skolas metodes un bija slavenā trīsdesmito gadu Latvijas astrologa Kārļa Līcīša skolnieks.”

Taču 1991. gadā Latvijā vēl nebija diplomētu astrologu. Tā bija problēma, apburtais aplis – lai varētu iegūt izglītības dokumentu, vajadzēja mācīties pie diplomēta pasniedzēja. Jaunie astrologi nolēma lūgt Vronska palīdzību, jo zināja, ka viņš ir gan diplomēts, gan ar sakariem visā pasaulē. “Mēs lūdzām, lai Sergejs Vronskis palīdz sakārtot šīs lietas – vai nu pats pēc mācību kursa izsniedz diplomus, vai palīdz nodibināt kontaktus Vācijā,” stāsta Babajevs. “Viņš mums teica – padomju laikos dokumenti esot atņemti. Es varu palīdzēt jums mācībās, bet diplomu izsniegt nevaru – man pašam nav ko uzrādīt. Tāpēc palīdzēšu jums sagatavoties, bet pēc tam brauciet uz ārzemēm kārtot eksāmenus – mudināja Vronskis.”

Babajevs, kuram bija kontakti arī ar astrologu Udo Rūdolfu no Hamburgas, tā arī darījis. Ciešāka draudzība ar Sergeju Aleksejeviču Vronski viņam izveidojās 1993. gadā, kad pienāca laiks Latvijā atklāt astroloģijas skolu. To sāka veidot Nikolajs Kalerts, kurš vēlējās, lai tā darbotos pēc vācu skolas principa. 1993. gadā Kalerts aizgāja tai saulē, un iesākto turpināja Babajevs. “Kad Netradicionālās medicīnas biedrība paziņoja, ka vēlas Latvijā redzēt profesionālus astrologus, mēs Sergejam Aleksejevičam palūdzām uzrakstīt mācību programmu. Viņš to izveidoja,” saka Babajevs.

Pirmajā Sergeja Vronska sagatavotajā programmā bija 12 mācību priekšmeti. Astroloģijas vecmeistars uzskatīja, ka mācību programmai jābūt koncentrētai. Pēc Vronska ieteikuma tā bija paredzēta piecu gadu apmācībai, turklāt dienas nodaļā. Taču Izglītības ministrija ar to nebija mierā. Tā pieprasīja plašāku, daudzpusīgāku, tāpēc drīz vien tika izveidota mācību programma ar 25 priekšmetiem, vēlāk – pat četrdesmit!

“Sākumā mēģinājām izveidot šo mācību kursu pie Rīgas Aviācijas institūta. Kāpēc aviācijas? Tāpēc, ka Vācijā gandrīz visi Hamburgas astroloģijas skolas pārstāvji bija aviatori,” Valērijs Babajevs atbild. Uz manu jautājumu, vai tāpēc, ka lidotāji ir tuvāk zvaigznēm, jo tas liekas tik iedvesmojoši, smaidot piekrīt: “Noteikti! Pilotam lejā nav ko redzēt, jo tur atrodas mākoņi. Bet pēc zvaigznēm lidot ir ideāli. Viņi pārzina navigāciju un astronomiju un atrodas tuvāk zvaigznēm. Daudzi aviatori ar to aizrāvās. Viņiem atlika tikai astronomijas zināšanām pievienot astroloģiskās.”

Tā kā Latvijas skolas bija saistītas ar vācu un Hamburgas astroloģijas skolu, daudzi neatkarīgās Latvijas astrologi lūkojās šajā virzienā, un vācu puse, izskatījusi šo jautājumu, atļāva atvērt Hamburgas astroloģijas skolu Latvijā.


Lekcijas un mācekļi

“Vronskis strādāja klasiskajā vācu, Koha, sistēmā,” stāsta Babajevs. “Viņš bija zinātniskā novirziena piekritējs, kas nozīmē – horoskopam jābūt apstiprinātam ar zinātniskiem faktiem. Taču smalkas lietas ar aparatūru nav iespējams konstatēt. Tehnoloģijas, kas fiksē enerģētiku, nav pietiekami attīstītas, tāpēc zinātniskā novirziena attīstībā bija grūtības. Vronskis piedāvāja mācīties pie viņa, bet man tajā laikā jau bija divi skolotāji. Nikolajs Kalerts un Udo Rūdolfs bija okultā novirziena pārstāvji, un arī es vairāk sliecos uz to,” atzīst Valērijs Babajevs. Vronskis tolaik veidojis horoskopu viņam, diemžēl tas nav saglabājies, bet astrologs atceras, ka tā kārtas numurs bija lielāks par 10 tūkstošiem.

Jauno Latvijas astrologu enerģijas iedvesmots, Sergejs Vronskis izveidoja savu apmācības grupu. Pirmajās lekcijās lielā auditorija bija pārpildīta, bija ieradušies aptuveni 200 cilvēku. Tas notika deviņdesmito gadu vidū, un tas bija furors. Pasniedzējs lasīja lekcijas reizi nedēļā pa divām stundām, darīja to ļoti ātri, tā, ka klausītāji knapi paguva visu pierakstīt. Viņš nāca uz lekcijām ar lielām konspektu mapēm – tie bija zelta vērti materiāli, vesela bagātība! Diemžēl pēc gada viņam sākās veselības problēmas. Leģendārais astrologs turpināja strādāt tikai ar nelielu grupu, taču arī tā mācības nepabeidza – 1998. gadā Vronskis devās aizsaulē.

Valērijs Babajevs atzīst, ka Vronskis patiesi pārsteidzis ar fundamentālām zināšanām daudzās jomās. “Kad viņš lasīja ievadlekcijas mūsu skolā, tās bija tik piesātinātas un dziļas. Viņam bija liela bibliotēka, plašas zināšanas, daudz kas mums bija atklājums. Varētu pat teikt, ka viņš pie mums ieradās kā eņģelis no debesīm,” Valērijs runā ar cieņas un apbrīnas notīm balsī un raugās uz Meistara foto, kas novietots netālu.

Sevišķi klausītājus aizrāva Vronska stāstītās astroloģijas leģendas, piemēram, par vācu klasisko astroloģiju, kas veidojās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. “Tāda astroloģijas attīstības līmeņa, kāds bija Vācijā Trešā reiha laikā, nekad nav bijis un diez vai būs,” ir pārliecināts Valērijs Babajevs. Viņš labi atceras Vronska stāstīto pieredzi, studējot astroloģiju Vācijā. Pie Radiobioloģijas institūta tikusi izveidota speciāla astrologu grupa, konkurss bijis ļoti liels – no 200 cilvēkiem pieņemti tikai 25, viņu vidū arī Vronskis. Astrologi mācījās Tibetā pie lamām, kur viņus veda ar lidmašīnu, bet dažkārt lamas veda pie viņiem. Ja vajadzēja kaut ko pētīt Ziemeļu ledus okeānā, tad visi kāpa uz ledlauža un brauca. Tika apkopota apjomīga statistika, bija savāktas vecās grāmatas par astroloģiju, un tās tika pārskatītas, paņemot pašu labāku. Daudzās iestādēs, piemēram, tiesās, cietumos, slimnīcās, speciāli pieņemti darbinieki vāca informāciju: katrs astroloģiskais aspekts tika aplūkots, vadoties no tūkstoš pieredzēm. Darbinieki analizēja piemērus un, kam nebija pietiekama pamatojuma, to bez žēlastības meta ārā. “Tā tika izveidots astroloģisko pētījumu apkopojums – trīsdesmito gadu vācu klasika,” saka Babajevs.

Vronskis audzēkņiem stāstījis arī par hiroloģiju jeb Likteņa rakstiem plaukstu līnijās, jo arī tajās saskatāmas zvaigznes. Lai pareizi interpretētu horoskopu, vajagot ne tikai pētīt cilvēka karti, bet skatīties arī plaukstā. Turklāt plaukstu zīmējumi koriģē horoskopu, kas ir vispārējais traktējums, savukārt rokas līnijas katram ir atšķirīgas. Piemēram, slimnīcā piedzimst dvīņi vai vienlaikus bērniņi divām mammām blakus gultās. Horoskopu kartes būs līdzīgas. Bet plaukstu līnijas atšķirīgas. Starp citu, Berlīnes universitātē esot bijusi Hiroloģijas fakultāte, kurā studenti mācījās 15 gadus, un tur bijuši savākti tūkstošiem plaukstu atlasu ar visdažādākajiem variantiem. Vronski visas šīs idejas iedvesmoja.


Hitlera dziedinātājs

Vronska dzīve saistīta ar Vāciju, sākot no trīsdesmitajiem gadiem. Līdz 1932. gadam Sergejs mācās ģimnāzijā, pēc tam aviācijas kursos Insbrukā. Šajā laikā esot sākusies viņa sadarbība ar Latvijas izlūkdienestu. Tad viņš iestājās Berlīnes medicīnas institūtā, un drīz tika uzņemts slepenajā Radiobioloģijas institūtā. Tad nāk slepena iestāšanās Vācijas Komunistiskajā partijā, studiju laikā – Nacionālsociālistiskajā partijā.

Trīsdesmito gadu vidū tika izstaigāti dažādi kara ceļi – starp Paragvaju un Bolīviju, Itālijas kaujas ar Abesīniju, vēlāk – pilsoņu karš Spānijā. 1937. gadā sākās Vronska sadarbība ar PSRS izlūkdienestu. Tāds, lūk, norišu karuselis, tādas, lūk, dubultsarežģītas kombinācijas.

Dokumentālajā filmā, ko veidojusi studija Bumerangs (1996) Vronskis atzīstas, kā politieslodzīto cietumā Plencenē, ārstējot vēža slimniekus, veicis medicīniskus eksperimentus ar cilvēkiem. Viņš atminas, ka ārstējis apmēram divdesmit cilvēkus. Bijusi iespēja izmantot gaismas, mūzikas un smieklu terapiju, arī homeopātiskās zāles. “Starp Kara medicīnas akadēmiju un cietumu bija noruna, ka izārstētie cilvēki tiks atbrīvoti. Un viņi savu vārdu turēja. Tas ir apbrīnojami – ja fašistiem bija dotas kādas instrukcijas, viņi tās pildīja,” atcerējās leģendārais astrologs. Tajā pašā laikā filmā Slepenās zīmes, kas žurnālistikas skatījumā atspoguļo Vronska dzīvi, parādās versija, ka viņš no vēža izdziedinājis piecus cilvēkus, bet pēc nedēļas uzzinājis, ka viņi nošauti! Lūk, arī te variācijas un improvizācijas, kas skar teju katru Vronska dzīves faktu.

Kino sižets arī vēsta: kādu dienu astrologs izsaukts pie Kara medicīnas akadēmijas rektora, bet tur priekšā – Vērmahta pārstāvji. Tie viņu aizveduši pie Trešā reiha politiķa, Ādolfa Hitlera vietnieka Rūdolfa Hesa, kurš ir dzirdējis par astrologa spējām un lūdz izveidot horoskopu – pie viena ar jautājumu par gaidāmajām kāzām. Astrologs atbild: kāzu nebūs! Hess netic, bet... pēc pavisam neilga laika viņa līgava iet bojā autokatastrofā.

Kādā reizē politiķis lūdzis izveidot horoskopu viņa paziņai Evai Braunai. Vronska prognoze: viņa izies par sievu pie varena vīra. Astrologs atminas, kā reiha mājā esot saticis Hitleru, turpat gadījusies un gājusi garām Eva. Hitlers esot ilgi uz jauno sievieti noskatījies. “Es domāju, ka viņi vēl nebija pazīstami,” piebilst astrologs. Fīreram esot bijušas problēmas ar zarnu traktu, Vronskis viņu dziedinājis, noņēmis sāpes, stresu. “Viņš viegli padevās ārstniecībai,” neslēpj Vronskis.

Kad 1941. gadā tika plānots uzbrukums Padomju Savienībai, operācija Barbarosa, Hess prasījis Vronska viedokli. Vronskis neesot slēpis, ka beigās gaidāms krahs un, ja Hess paliks kopā ar Hitleru, arī viņu sagaida bojāeja. Kā vēsta Slepeno zīmju veidotāji, Vronskis ieteicis Hesam bēgt uz ārzemēm. Tā arī notika – Rūdolfs Hess viens pats aizlidoja uz Skotiju, lai runātu par miera noslēgšanu starp Trešo reihu un Apvienoto Karalisti, bet tika arestēts. Vēlāk viņu tiesāja Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls. Hesam tika piespriests mūža ieslodzījums, ko viņš pavadīja cietumā Berlīnē. 1987. gadā viņš izdarīja pašnāvību.


Degošā lidmašīna, Berija un Vilis Lācis

Izpētījis arī pats savu horoskopu, Sergejs Vronskis tajā saskatījis, ka Vācijā viņu gaida nāve, tāpēc izlēmis bēgt uz PSRS. Nohipnotizējis apsardzi, kāpis lidmašīnā un lidojis. PSRS teritorijā lidmašīna apšaudīta, bet viņš to spējis nosēdināt uz šosejas un tad zaudējis samaņu. Pats uzskata, ka no degošā lidaparāta viņu izvilkuši partizāni. Bumeranga versijā – Vronskis Krievijā nokļuvis, jo aicināts turp saņemt augstu apbalvojumu, bet pēc ierašanās arestēts, vēlāk nosūtīts uz hospitāli par ķirurgu. “Četras dienas bez pārtraukuma operēju, tad neizturēju un nokritu. Vēlāk bez pārtraukuma nogulēju divas dienas,” atminas Vronskis. “Kāda bumba trāpīja mūsu lazaretei, un krītošs baļķis piespieda mani zemei, paliku guļam. Es un mans ievainotais pacients. Poļitruks šāva uz mani un trāpīja runas centrā. Mani atrada un aizsūtīja uz slimnīcu, kur strādāja Sarkanās armijas galvenais ķirurgs Burdenko. Dakteris izskatīja ievainoto sarakstus. “Vronskis? Tas taču mana drauga dēls. Viņam es nevarēju palīdzēt, dēlam palīdzēšu.” Pēc operācijas problēmu nav, tikai pazaudēju divpadsmit valodas.”

1943. gadā Vronskis nokļuvis uz nopratināšanu Iekšlietu ministrijas vadītāja Lavrentija Berijas kabinetā. “Tas pats mags, kas konsultēja Hitleru?” Berija gribējis noskaidrot. Vronskis gatavs izveidot viņa horoskopu un atklāj: “Es redzu, ka Jūs pārdzīvosiet Staļinu.” Berija saka: “Tava balva – paliksi dzīvs.” (1953. gada 5. martā Josifs Staļins mirst, Berija no dzīves aiziet tā paša gada 23. decembrī.)

Bet Vronskis? Viņš, ieguvis invaliditātes grupu, dodas no Maskavas uz Baškīriju, kur iekārtojas darbā par sargu. Veselība slikta, bet viņš nepadodas, ķeras pie sevis dziedināšanas, taisa pats savu astroloģisko karti un secina – jāatgriežas Latvijā.

Šajā ziņā viņam esot palīdzējis Vilis Lācis, kuru agrā jaunībā Sergejs ārstējis, un tā viņi kļuvuši draugi. Lācis patiesi kara gados uzturējās Krievijā, un, ļoti iespējams, šis fakts ir patiesība. Ap 1945. gadu Vronskis kļūst par Majoru skolas direktoru Jūrmalā, bet paiet laiks, un Vronski arestē un izsūta. Vronskis stāstīja: ar hipnozes palīdzību, izliekoties par mirušu, viņam no nometnes izdodas bēgt, lai paslēptos Polijā.


Tuvu zvaigznēm. Gagarins un Koroļovs

Sižets nezaudē spraigumu. Kopš 1963. gada Vronskis atkal ir Krievijā. Strādā milicijā, liekot lietā savas ekstrasensa spējas, lai atrastu noziedzniekus. Baumo, ka vēlāk esot arī sagatavojis divas astrologu grupas Andropova VDK.

Pēc Slepeno zīmju paustā – 1964. gada pavasarī pie Vronska mājas piebraucis lepns auto, un astrologs aizvests uz vasarnīcu pie toreizējā PSRS līdera Ņikitas Hruščova. Tas aicinājis pie galda un jautājis: “Kā attīstīsies padomju kosmonautika?” Pēc pusstundas aprēķiniem Vronskis paziņoja, ka 1975. gada jūlijs ir piemērots laiks PSRS un ASV kosmosa kopprojektam. (1975. gada 15. jūlijā kosmosā startēja Sojuz-19 un 17. jūlijā saslēdzās ar ASV kosmosa kuģi Apollo.) Hruščovam tas ir pa prātam, un viņš piedāvā strādāt Zvaigžņu pilsētiņā – konsultēt padomju kosmonautus. Vronskis ķeras pie darba un katru dienu veido prognozes konstruktoriem, kosmonautiem, lidotājiem. Taču jaunie, ambiciozie puiši negrib ticēt kaut kādiem horoskopiem. Kādi murgi! Vronskis pārdzīvoja šādu attieksmi pret savu darbu: kāpēc cilvēki negrib zināt savu likteni, negrib ticēt zvaigznēm, pēc kurām viņi tiecas?

Pētot horoskopu kartes, Vronskis atklāja, ka 1966. gada 14. janvāris raķešu un kosmosa tehnikas konstruktoram Sergejam Koroļovam nav labvēlīga diena, bet tieši šajā datumā viņam paredzēta medicīniska operācija – vienkārša, ne bīstama. Tomēr Vronskis bija pārliecināts – medicīniskās manipulācijas var beigties slikti, operāciju vajadzētu atcelt. Arī šajā reizē astrologa padoms netiek uzklausīts... Konstruktors mirst uz operāciju galda neparedzētu sarežģījumu dēļ. Liktenis? Maskavā klīst baumas, ka viņš esot nonāvēts... Pēc šā gadījuma attieksme pret Vronski mainās, rodas interesenti, mācekļi, bet Zvaigžņu pilsētiņas vadība joprojām izturas noraidoši.

Kad kārtējās prognozes atstātas bez ievērības, Vronskis stāv caurlaidē un gaida Juriju Gagarinu. Ir 1968. gada 25. marts. Astrologs pieiet pie Gagarina un lūdz brīdi uzmanības. Lidotājs jābrīdina, ka 27. martā nedrīkst lidot, ir trīskārt nelabvēlīga diena lidojumam! Gagarins pateicas un paskaidro, ka viņš ir armijas cilvēks, kurš nedrīkst atteikties, un lidojums jau arī esot tikai mācību – varbūt zvaigznes kļūdījušās. 27. martā Gagarins sēžas lidmašīnā kopā ar instruktoru Vladimiru Serjoginu un paceļas gaisā. Lidmašīna pazūd no radaru ekrāniem – notikusi katastrofa.

Vronska slava atkal pieaug, un viņu par konsultantu aicina jau tā laika PSRS vadītājs Leonīds Brežņevs. 1969. gada ciklā astrologs Brežņevam min datumu, kas var izrādīties dzīvībai bīstams. Un patiesi, tieši tajā dienā notiek atentāts – uz auto, kurā jābrauc Brežņevam, tiek šauts, ir upuri. Bet izrādās, ka PSRS līderis braucis pavisam citā mašīnā... Kāpēc? Vēsture klusē. Iespējams, viņš ņēmis vērā astrologa ieteikumu. Sadarbība ar Leonīdu Brežņevu gan neveidojas pozitīvā gaisotnē. “Sešus gadus mani piespieda strādāt ar Brežņevu. Darīju to godprātīgi, kamēr viņš nesāka dzert. Nosaucu viņu par garīgo fašistu, aizcirtu durvis un aizgāju. Neviens mani neaizturēja,” filmā Bumerangs atminas Vronskis.

Viņš esot arī konsultējis ASV valdību, kad labāk sākt operāciju Tuksneša vētra, prognozējis arī PSRS šķelšanos un citas aktuālas politiskās norises.


Vronska liktenīgās sievietes

Taču Vronskis bija ne tikai astrologs. Raibajā dzīves stāstā pavīd sižets, ka Vronskis agrā jaunībā nonācis Indijā, kur iemīlējis maharadžas meitu, uzpircis einuhu, lai varētu satikties, bet vēlāk pār kaislīgo mīlas romānu virsroku tomēr ņēmis saprāts. Vronska kundze Liāna sarunā Brigitai Zeltkalnei, grāmatas Zināmais un nezināmais astrologs grāfs Vronskis (2002) autorei, teikusi: “Kur viņš, tur noteikti būs sievietes, kaut vai slimnīcā, jo sievietes mīlēja viņu un viņš mīlēja sievietes.”

Liāna Žukova-Vronska bija Meistara trešā dzīvesbiedre – pēc cilvēku stāstītā, ļoti inteliģenta, gudra sieviete, arī talantīga astroloģe. Taču viņa nekad nav centusies sevi izcelt, vienmēr bijusi Vronskim neuzkrītošā “otrā puse”. Valērijs Babajevs atceras, cik vienkāršs sadzīvē bijis leģendāri slavenais astrologs. “Jā, lieliem gariem piemīt tāda īpašība – netiekties pēc ārējā spožuma, nezīmēties ar materiālajiem šīs pasaules labumiem. Zolitūdē viņš dzīvoja vienkāršā trīsistabu dzīvoklī. Viņa sieva Liāna vārīja garšīgu boršču. Viņam vienmēr patika ciemiņus ar to pacienāt, mēs sēdējām virtuvē, ēdām un spriedām par astroloģiju,” atceras Vronska līdzgaitnieks.

Sergejs un Liāna apprecējās Krievijā, tolaik Meistaram no otrās laulības Latvijā bija jau pieauguši bērni – dēls un meita. “Sergejs Aleksejevičs tēmu par iepriekšējo ģimeni centās neskart, laikam situācija tajā bija mazliet saspringta, mēs arī neko nejautājām, jo tā tomēr ir personīgā dzīve.” Arī Brigitas Zeltkalnes grāmatā par Sergeja Vronska pirmo sievu Mariju rodamas skopas ziņas – šis tas no nopratināšanas protokoliem saistībā ar Vronska arestu un informācija par to, ka viņu laulībā dzimuši dvīņi. Visai drīz šī laulība gan izjukusi, un, kā pauž autore, nav arī īsti skaidrs, uz kādiem pamatiem tā dibināta.

Mēģinot apzināt Vronska sievietes, nākamā ir Marta. Latviešu meitene, ar kuru Sergejs iepazinās Skrīveros, kad aiz muguras jau bija Vācijas un Krievijas periods un nometne Mordovijā. Kāda zīlniece slavenajam astrologam jau tolaik esot pareģojusi  – viņš apņemšot pirmo sievieti, kas nāks pretī... Un tā bija Marta. Ar viņu laulībā tika nodzīvoti vienpadsmit gadi. “Kad viņi apprecējušies, mammīte stāstīja, visi apskauduši. Paps mammu uz rokām nēsājis,” grāmatā savās atmiņās dalās Sergeja Vronska meita. Bet tad nāca 1963. gada februāris, un čeka Sergejam Aleksejevičam paģērēja sakravāt mantas un 72 stundu laikā pamest Latviju. Sākumā viņš brauca ciemos pie ģimenes, vēlāk apciemojumi kļuva retāki, ceļoja vēl vēstules, bet pēc trīs gadu prombūtnes Vronskis Ogres rajona Tautas tiesai iesniedzis lūgumu šķirt laulību. Pamatojums: “No 1963. gada februāra mēneša kopā ar sievu nedzīvoju, jo strādāju Maskavā, tāpēc ģimenē rodas nesaskaņas.”

Vēl bija Lidija. Meistara skolniece. Brigita Zeltkalne raksta: “Zināmie fakti liek domāt, ka ne viena, ne otra nebija tā īstā un lielā mīlestība. Var jau būt, ka tā raksturot cita personīgo dzīvi ir nežēlīgi, netaktiski, varbūt pat necilvēciski, bet diemžēl. Tāpēc man jāraksta tā: Marija un Marta. Lidija un Liāna. It kā kāds īpašs dalījums, kāds pirms un kāds pēc. Par divām pirmajām vairs ne, par trešo sievu vēl ne, jo starp otro un trešo laulību ir vēl kāda liktenīga sieviete. Mīlestība, kura diemžēl arī jāraksturo kā traģiska.”

Lidija bija daudz jaunāka par savu skolotāju, un tikai viņa pati varētu atbildēt, kas pie Vronska viņu atveda – vai vēlme mācīties visdziļākās zinības vai tomēr neglābjama mīlestība. Bet Lidijas dzīves apstākļi bija sarežģīti. Sākumā viņi tikās Vronska īrētajā dzīvoklī, vēlāk pie Lidijas, līdz profesora dzīvē ienāca Liāna. Liāna bija saimniecības vadītāja, un to Lidija nespēja pārdzīvot. Viņa cieta, novājēja, raudāja, mocījās izmisumā, teica, ka vēlas aiziet no dzīves. Un tad izlēca pa piecpadsmitā stāva logu. Tik traģiski noslēdzās septiņus gadus ilgusī draudzība. Sergejs Vronskis uz bērēm negāja. Vēlāk Lidijas māte meta prom no meitas kapa Vronska nestos ziedus. Viņas svēta pārliecība: “Viņš, Vronskis, nogalināja manu meitu.” Bet Lidija vakarā pirms traģiskās aiziešanas Vronskim teikusi: “Es tevi atstāju Liānai...”


Dubultā mistika

Ar pārsteidzošo, neticamo, brīnumu pilno dzīves stāstu ir par maz, lai tas būtu Vroska cienīgs. Vajag mazliet mistikas. Tas dos pareizo garšu. Ir versija, ka nabaga Lidijas gars ir parādījies pie Vronska zārka bēru dienā un uzņemts arī fotogrāfijā. Sergeja Vronska bērēs uzņemtajā fotoattēlā tiešām ir kaut kas neparasts: astrologs guļ atvērtā zārkā, tam līdzās stāv mācītājs, bet labajā pusē redzama dīvaina balta migla. Skeptiķi teiks: fotogrāfija ar defektu. Taču varbūt nekādas kļūdas nav...

Baltijas Astroloģijas skolas direktors, Hamburgas astroloģijas skolas doktors Valērijs Babajevs labi atceras 1998. gada janvāra dienu, kad Meistars tika guldīts zemes klēpī I Meža kapos. “Bērēs bija gandrīz visi Sergeja Aleksejeviča audzēkņi, un viņu izvadīja pēc visām pareizticīgo baznīcas tradīcijām. Tas bija tā interesanti... Garīdznieki pavada astrologu. Baznīcas jau šīs lietas neatzīst, kaut gan es teiktu – patiesībā tās ir ļoti tuvu. Senatnē jau nebija garīdznieki, tie bija astrologi, kurus vēlāk no baznīcām izdzina. Mūsu reliģija ir zvaigžņu reliģija.” Valērijs Babajevs ir noskaņots filozofiski, tās pasaules nemitīgi savijas – augša – leja, šaipus – viņpus...

Kad vaicāju, kā Valērijs Babajevs komentē šo mistikas apvīto fotogrāfiju, direktors neslēpj – foto nav redzējis. Tomēr viņam ir cits, ne mazāk intriģējošs stāsts. “Esmu piedalījies vairāku astrologu bērēs un vienmēr skatos, kas notiks. Kad izvadīja Latvijas astrologu patriarhu Nikolaju Kalertu, pēc Saules zīmes Skorpionu, redzēju, ka viņš pats stāv it kā līdzās zārkam, bet kapličas stūrī – viņa skolotājs un Baltās brālības vecākie ar ziediem. Kad glabāja Vronski, arī domāju – kas būs šoreiz? Kapličā nekas nenotika, bet tad, kad sākās apbedīšanas ceremonija pie kapavietas, ieraudzīju – līdzās stāv divi tēli, divi vācu oficieri formās, pakāpē ne zemāki par pulkvežiem. To es redzēju! Varbūt viņi bija biedri no vācu astroloģijas skolas?”


Grāfs Vronskis vai latvietis Muižzemnieks?

Ja viss, ko pats Vronskis stāstīja, ko par viņu runāja, rakstīja, čukstēja, atbilst patiesībai, tad vajadzētu trīs četrus vai vēl vairāk mūžu, lai visu to piedzīvotu. Astrologs pats gan allaž atvairījies no tiešas atbildes, sakot: viņu saista 50 gadus ilgs klusēšanas pienākums, pēc 50 gadiem – lūdzu.

Jā, viņš bija filozofijas doktors, psihologs, psihoterapeits, ķirurgs, dziednieks, ekstrasenss, parapsihologs, homeopāts, kosmobiologs, politologs, ķirurgs, astrologs. Bet vai viņš patiesi bija cēlies no grāfiem Vronskiem? Varbūt viņš bija latvietis Jānis Muižzemnieks, cara armijas oficiera dēls, kurš 1941. gadā karoja strēlnieku korpusā, 1943. gadā pārdēvējās par Sergeju Vronski un no kura VDK sešdesmitajos gados radīja leģendu kādu savu mērķu realizēšanai? Rudīte Šteinere žurnālā Rīgas Laiks 1998. gada retrospekcijā par Vronski ļoti precīzi raksturoja īpašo oreolu, kas bija izveidojies ap leģendām apvīto Sergeju Aleksejeviču: “Jūs nemaz neesat grāfs Vronskis, jūs esat latvietis,” viņu ķircināja kāda jauna dāma. “Jūs drīkstat tā domāt,” noteica astrologs. “Vronskis ir leģenda, bet es tomēr esmu Vronskis.” Un viņš ilgi smējās.”

Viņa teiktajā ir vienīgā patiesība. Grāfs Sergejs Vronskis savus noslēpumus aiznesis līdzi, taču astrologa Vronska ieguldījums astroloģijas attīstībā, sarakstītās grāmatas un skolnieki palikuši. Tas ir fakts. “Vronskis ir astroloģijas metrs, Meistars. Un Meistars ne vienmēr ir redzams,” teic Valērijs Babajevs. “Jaunā paaudze ļoti cenšas parādīt sevi, bet Vronskī bija liels iekšējs spēks. Viņš darbojās ļoti profesionāli. Vronska grāmatās mēs vēl aizvien atrodam jaunu un jaunu informāciju, viņš aizskāra tādas tēmas, kam citi astrologi neķērās klāt. To var novērtēt tikai pēc gadiem. Turklāt tas, ko viņš uzrakstīja, ir tikai maza daļiņa. Viņš reizēm mēdza teikt: vēl par agru, par agru... Ja cilvēki pārāk daudz zinās, tad var kaitēt. Viņš zināja daudz vairāk, nekā stāstīja.”


*


ATJAUNOTS GRĀFS. Vronsku dzimtas saknes stiepjas jau no 13. gadsimta Polijas, kur grāfa titulu senču senči ieguvuši par uzvaru bruņinieku turnīrā. Ieguva un pazaudēja. Mīlas dēļ. Kāda no dzimtas pēcnācējām apprecēja ne to puisi, un tituls tika atņemts. Tomēr Sergeja Vronska vecmāmiņa esot pareģojusi, ka grāfa titulu dzimtā atkal atgūs viņas mazdēls. Tā arī notika. 1995. gadā uz Sergeja Vronska 80. dzimšanas dienu no Maskavas ieradās delegācija, kas pasniedza dokumentu – Gramota o požalovaņii dvorjanstva. Vronsku dzimtas tituls tika atjaunots.

(Saīsināts variants lasāms šeit:

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/10176/pasaules-meroga-astrologs-no-zolitudes)